Smadzenes izmanto savu “automātiskās korekcijas” funkciju, lai izdotu skaņas
Jauni pētījumi ir tuvinājuši smadzeņu runas atpazīšanas spējas, atklājot mehānismu, caur kuru smadzenes izšķir neskaidras skaņas.
"Aoccdrnig pēc izpētes Cmabrigde Uinervtisy, tas nav mttaer waht oredr ltteers wrod ir, olny iprmoetnt tihng ir tas, ka frist un lsat ltteer atrodas rghit pclae."
Jūs, tāpat kā daudzi citi, jūs, iespējams, varējāt bez grūtībām izlasīt iepriekš minēto teikumu - tas ir iemesls masveida tiešsaistes aicinājumam, ko šī meme bija pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Psiholingvisti skaidro, ka mēma pati par sevi ir nepatiesa, jo precīzie smadzeņu vizuālās "autokorektīvās" funkcijas mehānismi joprojām ir neskaidri.
Tā vietā, lai pirmais un pēdējais burts būtu atslēga smadzeņu spējai atpazīt nepareizi uzrakstītus vārdus, paskaidrojiet pētniekus, kontekstam varētu būt lielāka nozīme vizuālajā vārdu atpazīšanā.
Jauns pētījums, kas tagad publicēts Neirozinātnes žurnāls, izskata līdzīgus mehānismus, ko smadzenes izmanto, lai “labotu” un atpazītu izrunātos vārdus.
Pētniece Laura Gwilliams - no Ņujorkas Universitātes (NYU) Psiholoģijas katedras Ņujorkā un Valodu laboratorijas Neuroscience of NYU Abu Dhabi ir pirmā darba autore.
Profesors Aleks Marants no NYU Valodniecības un psiholoģijas katedras ir pētījuma galvenais pētnieks.
Gwilliams un komanda apskatīja, kā smadzenes atšķetina neskaidras skaņas. Piemēram, frāze “plānotā maltīte” izklausās ļoti līdzīga “maigai maltītei”, taču smadzenes kaut kā izdodas atšķirt abas, atkarībā no konteksta.
Pētnieki vēlējās redzēt, kas notiek smadzenēs pēc tam, kad tā dzird šo sākotnējo skaņu kā “b” vai “p”. Jaunais pētījums ir pirmais, kas parāda, kā notiek runas izpratne pēc tam, kad smadzenes nosaka pirmo skaņu.
Puses sekundes laikā atšķirt neskaidrību
Gwilliams un kolēģi veica virkni eksperimentu, kuros 50 dalībnieki klausījās atsevišķas zilbes un veselus vārdus, kas izklausījās ļoti līdzīgi. Viņi izmantoja paņēmienu, ko sauc par magnetoencefalogrāfiju, lai kartētu dalībnieku smadzeņu darbību.
Pētījums atklāja, ka smadzeņu zona, kas pazīstama kā primārā dzirdes garoza, uztver skaņas neskaidrību tikai 50 milisekundes pēc sākuma. Tad, pārējam vārdam atplīstot, smadzenes “atkārtoti izsauc” skaņas, kuras tās iepriekš bija saglabājušas, pārvērtējot jauno skaņu.
Pēc aptuveni sekundes smadzenes izlemj, kā interpretēt skaņu. "Interesanti," skaidro Gwilliams, "ir fakts, ka [] konteksts var rasties pēc skaņu interpretācijas un joprojām tiek izmantots, lai mainītu skaņas uztveri."
"[N] neskaidra sākotnējā skaņa," turpina profesors Marants, "piemēram," b "un" p ", tiek dzirdēts vienā vai otrā veidā, atkarībā no tā, vai tas sastopams vārdā" papagailis "vai" barikāde "."
"Tas notiek, neapzinoties neskaidrību, kaut arī neskaidra informācija nāk tikai trešās zilbes vidū," viņš saka.
"Konkrēti," atzīmē Gwilliams, "mēs atklājām, ka dzirdes sistēma aktīvi uztur skaņas signālu dzirdes garozā, vienlaikus izdarot minējumus par teikto vārdu identitāti."
"Šāda apstrādes stratēģija," viņa piebilst, "ļauj ātri piekļūt ziņojuma saturam, vienlaikus ļaujot atkārtoti analizēt akustisko signālu, lai samazinātu dzirdes kļūdas."
"Tas, ko cilvēks domā dzirdēt, ne vienmēr atbilst faktiskajiem signāliem, kas sasniedz ausu," saka Gwilliams.
"Tas ir tāpēc, ka, kā liecina mūsu rezultāti, smadzenes pārvērtē runas skaņas interpretāciju brīdī, kad tiek dzirdama katra nākamā runas skaņa, lai pēc vajadzības atjauninātu interpretācijas."
"Zīmīgi, ka mūsu dzirdi var ietekmēt konteksts, kas rodas līdz pat sekundei vēlāk, klausītājam nekad nezinot par šo mainīto uztveri."
Laura Gwilliams
